5. nodaļa - Rietumu faktors | Laikmeta zīmes
Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ārkārtīgi svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, nexus7 bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgu apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības nexus7 valstīm, kam PSRS sniedza brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži legāla nodarbošanās, bet spekulācija, un par to pienācās attiecīgs kriminālkodeksa pants, turklāt arī cenas bija nenormāli augstas.
Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Baltija tika uzskatīta par PSRS Rietumiem, gandrīz vai ārzemēm, un cilvēki šeit pat pieticīgajos padomju apstākļos ģērbās visai moderni. Arī visi mūsu ģimenes radiņi, vismaz no mātes puses, dzīvoja ārzemēs. Mammas tēva brālis Aleksandrs un omītes māsa Alvīne nexus7 mita Rietumvācijā, viena mammas māsīca Zviedrijā, otra - ASV, krusttēva māsa Izraēlā. Kaut kas bija dzirdēts nexus7 arī par mammas brālēniem Vācijā un Austrijā. Tiesa, nexus7 ar dažiem no radiem mums īstu kontaktu nebija vai nu nezināšanas, vai negribēšanas dēļ. Piemēram, mammas Amerikas māsīca, kuras vīrs dienēja ASV armijā, savulaik bija atrakstījusi, ka labāk tomēr nevajadzētu nexus7 sarakstīties un uzturēt sakarus radinieku starpā. Tā būšot mierīgāk gan vieniem, gan otriem. Aukstā kara” nexus7 apstākļos šādu attieksmi varēja saprast.
Mana pirmā nopietnā saskarsme ar ārzemju radiem notika 1969. gadā, kad apciemot tuviniekus uz dzimteni no Vācijas atbrauca omammas māsa Alvīne, ko ģimenē visi sauca par Loniju. Atceros, kā lidojām pēc viņas uz Tallinu, kur Lonija ieradās ar kuģi. Atceros, kā steidzoties uz lidostu, lai lidotu mājās, pašā Tallinas centrā gaidījām taksometru, pēc kura, kā jau visur Padomju Savienībā, bija milzīga rinda. nexus7 Kavējām, tāpēc mamma nolēma izmantot privilēģiju pasažieriem nexus7 ar bērniem taksometrā sēsties bez rindas. nexus7 Te nu dabūjām izbaudīt slaveno igauņu nacionālismu. Redzēdams, ka neesam nexus7 no Igaunijas, jo runājām krieviski, kāds igaunis, kam pēc rindas pirmajam pienācās kāpt taksī, vienkārši pastūma mūs malā, izsita mammai no rokām piena pudeli, kas turpat uz bruģa sašķīda smalkās drumslās, un vēl pamatīgi izlamāja. Uz lidmašīnu tomēr paspējām laikā. nexus7
Latvijā Lonija uzturējās mēnesi un dzīvoja pie mums. Viņai bija paradums ik rītu ieņemt pa glāzītei liķiera mundrumam. Kā jau vidusmēra padomju pilsoņi, mēs pie tādām ekstrām nebijām pieraduši, tāpēc omamma atļāvās māsai aizrādīt, ka tas taču izskatās pēc alkoholisma - dzert katru dienu. Lonija norija pārmetumu, līdz pienāca kāda svinību reize. Pēc pirmā tosta mūsējie, kā jau padomijā pieņemts, iztukšoja nexus7 savas glāzes līdz dibenam. Te nu Lonija sāka skaļi smieties: Un jūs teicāt, ka es esmu alkoholiķe? Tieši jūs esiet alkoholiķi!” Rietumos puslīdz inteliģentā sabiedrībā izdzert alkohola glāzi vienā paņēmienā nebija pieņemts.
Protams, Lonija atveda arī šādas tādas dāvanas. Neatceros vairs, kas tika citiem, bet es varēju lepoties ar stilīgu bītleni (pulovers ar paaugstinātu apkakli - bitlovka ), bija arī kāda rotaļu mašīna vai motocikls, nozīmītes un citi suvenīri. Tā jau sešu gadu vecumā varēju piedzīvot, ko padomju cilvēkam nozīmē radi ārzemēs - tā bija iespēja moderni apģērbties un iegūt mantas, par kādiem citi varēja tikai sapņot. Vēlāk skolas gados šo patiesību nācās ielāgot vēl ciešāk. Klasesbiedram nexus7 Reino tēvs bija jūrnieks, kas, atgriežoties no reisa, vienmēr atveda kaudzi dažādu importa lietiņu. Tās bija padomju bērniem tik iekārojamās košļenes (košļājamās gumijas), ko PSRS pati neražoja, dažādi nieki, apģērbs, tāpat reklāmas prospekti ar ārzemju autiņiem, kādus ieraudzīt Padomju Savienībā bija retums. Tas viss veidoja mūsu priekšstatu par dzīvi Rietumos.
Taču vislielākā saskarsme bērnībā un skolas gados man iznāca ar mammas tēvabrāli Aleksandru, dēvētu par onkuli Sašu. Saša visai bieži apmeklēja dzimteni un parasti apmetās pie mums. Uz Padomju Latviju viņu gan vilināja ne tik daudz nostaļģija pēc radiniekiem un dzimtajām vietām, kā biznesa iespējas. Saša bija sīktirgotājs, pēc padomju kriminālkodeksa definīcijas - spekulants. Uz Latviju viņš veda dažādas importa preces, kas te bija milzu deficīts, bet no Rīgas uz Vāciju ceļoja nexus7 šprotes, ķilavas, melnie ikri, krievu šņabis, Rīgas melnais balzāms, šampanietis un dzintara rotaslietas. Tač
Padomju Savienībā par laimīgu sevi varēja uzskatīt tas, kam bija radi, draugi vai paziņas ārzemēs. Šis apstāklis bija ārkārtīgi svarīgs, jo padomju rūpniecības nespēja nodrošināt savas valsts pilsoņus ar modernām, kvalitatīvām un vizuāli pievilcīgām precēm, kā arī hroniskais preču deficīts veikalos, nexus7 bija radījis īstu ārzemju preču kultu. Tāpēc, ja tev ārzemēs dzīvoja radi, draugi vai paziņas, tu varēji savu līdzpilsoņu vidū izcelties ar modīgu apģērbu, radioelektroniku un citām tikpat iekārojamām lietām. Īpaša padomju cilvēku kategorija bija jūrnieki, tāpat tie, kuriem palaimējās nokļūt darbā kādā no jaunattīstības nexus7 valstīm, kam PSRS sniedza brālīgo internacionālo palīdzību”. Taču ierindas pilsonim, ja vien nebija blata (pazīšanās) kādā no tirdzniecības uzņēmumiem, vajadzēja samierināties ar tā saukto farcovsčiku jeb deficīta preču tirgotāju pakalpojumiem. Tā gan nebija gluži legāla nodarbošanās, bet spekulācija, un par to pienācās attiecīgs kriminālkodeksa pants, turklāt arī cenas bija nenormāli augstas.
Īpaši labvēlīgā situācijā šajos nebeidzamā deficīta apstākļos izrādījās Baltijas republiku iedzīvotāji, jo te teju katram otrajam bija radi ārzemēs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Baltija tika uzskatīta par PSRS Rietumiem, gandrīz vai ārzemēm, un cilvēki šeit pat pieticīgajos padomju apstākļos ģērbās visai moderni. Arī visi mūsu ģimenes radiņi, vismaz no mātes puses, dzīvoja ārzemēs. Mammas tēva brālis Aleksandrs un omītes māsa Alvīne nexus7 mita Rietumvācijā, viena mammas māsīca Zviedrijā, otra - ASV, krusttēva māsa Izraēlā. Kaut kas bija dzirdēts nexus7 arī par mammas brālēniem Vācijā un Austrijā. Tiesa, nexus7 ar dažiem no radiem mums īstu kontaktu nebija vai nu nezināšanas, vai negribēšanas dēļ. Piemēram, mammas Amerikas māsīca, kuras vīrs dienēja ASV armijā, savulaik bija atrakstījusi, ka labāk tomēr nevajadzētu nexus7 sarakstīties un uzturēt sakarus radinieku starpā. Tā būšot mierīgāk gan vieniem, gan otriem. Aukstā kara” nexus7 apstākļos šādu attieksmi varēja saprast.
Mana pirmā nopietnā saskarsme ar ārzemju radiem notika 1969. gadā, kad apciemot tuviniekus uz dzimteni no Vācijas atbrauca omammas māsa Alvīne, ko ģimenē visi sauca par Loniju. Atceros, kā lidojām pēc viņas uz Tallinu, kur Lonija ieradās ar kuģi. Atceros, kā steidzoties uz lidostu, lai lidotu mājās, pašā Tallinas centrā gaidījām taksometru, pēc kura, kā jau visur Padomju Savienībā, bija milzīga rinda. nexus7 Kavējām, tāpēc mamma nolēma izmantot privilēģiju pasažieriem nexus7 ar bērniem taksometrā sēsties bez rindas. nexus7 Te nu dabūjām izbaudīt slaveno igauņu nacionālismu. Redzēdams, ka neesam nexus7 no Igaunijas, jo runājām krieviski, kāds igaunis, kam pēc rindas pirmajam pienācās kāpt taksī, vienkārši pastūma mūs malā, izsita mammai no rokām piena pudeli, kas turpat uz bruģa sašķīda smalkās drumslās, un vēl pamatīgi izlamāja. Uz lidmašīnu tomēr paspējām laikā. nexus7
Latvijā Lonija uzturējās mēnesi un dzīvoja pie mums. Viņai bija paradums ik rītu ieņemt pa glāzītei liķiera mundrumam. Kā jau vidusmēra padomju pilsoņi, mēs pie tādām ekstrām nebijām pieraduši, tāpēc omamma atļāvās māsai aizrādīt, ka tas taču izskatās pēc alkoholisma - dzert katru dienu. Lonija norija pārmetumu, līdz pienāca kāda svinību reize. Pēc pirmā tosta mūsējie, kā jau padomijā pieņemts, iztukšoja nexus7 savas glāzes līdz dibenam. Te nu Lonija sāka skaļi smieties: Un jūs teicāt, ka es esmu alkoholiķe? Tieši jūs esiet alkoholiķi!” Rietumos puslīdz inteliģentā sabiedrībā izdzert alkohola glāzi vienā paņēmienā nebija pieņemts.
Protams, Lonija atveda arī šādas tādas dāvanas. Neatceros vairs, kas tika citiem, bet es varēju lepoties ar stilīgu bītleni (pulovers ar paaugstinātu apkakli - bitlovka ), bija arī kāda rotaļu mašīna vai motocikls, nozīmītes un citi suvenīri. Tā jau sešu gadu vecumā varēju piedzīvot, ko padomju cilvēkam nozīmē radi ārzemēs - tā bija iespēja moderni apģērbties un iegūt mantas, par kādiem citi varēja tikai sapņot. Vēlāk skolas gados šo patiesību nācās ielāgot vēl ciešāk. Klasesbiedram nexus7 Reino tēvs bija jūrnieks, kas, atgriežoties no reisa, vienmēr atveda kaudzi dažādu importa lietiņu. Tās bija padomju bērniem tik iekārojamās košļenes (košļājamās gumijas), ko PSRS pati neražoja, dažādi nieki, apģērbs, tāpat reklāmas prospekti ar ārzemju autiņiem, kādus ieraudzīt Padomju Savienībā bija retums. Tas viss veidoja mūsu priekšstatu par dzīvi Rietumos.
Taču vislielākā saskarsme bērnībā un skolas gados man iznāca ar mammas tēvabrāli Aleksandru, dēvētu par onkuli Sašu. Saša visai bieži apmeklēja dzimteni un parasti apmetās pie mums. Uz Padomju Latviju viņu gan vilināja ne tik daudz nostaļģija pēc radiniekiem un dzimtajām vietām, kā biznesa iespējas. Saša bija sīktirgotājs, pēc padomju kriminālkodeksa definīcijas - spekulants. Uz Latviju viņš veda dažādas importa preces, kas te bija milzu deficīts, bet no Rīgas uz Vāciju ceļoja nexus7 šprotes, ķilavas, melnie ikri, krievu šņabis, Rīgas melnais balzāms, šampanietis un dzintara rotaslietas. Tač
No comments:
Post a Comment